Kā mežonīga upe

Viņa bija brīva

Un nepieradināma

Kā vējš,

Kā mežonīga upe,

Kas vienmēr lauzās

Ārā no krastiem,

Meklējot pati savu ceļu.

Pilsētas sienas

Allaž par šauru,

Par daudz krāmu,

Mantu, trokšņu,

Cilvēku un tumsas

Pat izgaismotās ielās.

Prom, prom no tā visa

Viņa bēga,

Neatskatoties, bez nožēlas,

Izslāpusi pēc rītu

Dzidrā svaiguma,

Pēc cīruļu treļļiem

Un lakstīgalu patiesības,

Pēc strauta dziesmas

Un margrietiņu smaržas.

Uz vietu,

Kur vējš varēja elpot brīvi,

Uz vietu,

Kur plašajās, zaļajās pļavās

Varēja auļot

Līdzi savvaļas zirgiem

Un kopā ar bitēm

Dūkt pieneņu ziedos

Vai aizgūtnēm klausīties

Varžu leģendās.

Tikai tur viņa jutās dzīva.

Jo viņa bija brīva

Un nepieradināma

Kā vējš,

Kā mežonīga upe,

Kas vienmēr lauzās

Ārā no krastiem,

Meklējot pati savu ceļu.

-Billija Dallija-