Viņš dalīja savu dvēseli

Gandrīz ik vakaru

Pie Esplanādes

Autobusu pieturā,

Spēlējot akordeonu.

Citiem šķita dīvains viņš -

Tāds vecs un līks,

Un varbūt ļoti slims.

Bet pirksti nepaguruši

Dejoja virtuozi

Baltmelno deju,

Un nelikās ne zinis viņš

Par to, kas citiem galvās.

Viņš tikai spēlēja un spēlēja

Tik harmoniski, skaisti,

Priecīgi un viegli,

Raisīdams sapņus

Ik katrā, kas klausījās.

Un smaidīja,

Dalīdams savu dvēseli

Gandrīz ik vakaru

Pie Esplanādes

Autobusu pieturā.

-Billija Dallija-

Sensus Animae